Tā kā T3 beidzot ticis pie sava foruma, tad nolēmu pārpublicēt mūsu ceļojuma aprakstu, kurš līdzšim bija Draugos, bet šķiet, ka šī būtu piemērotāka vieta, jo viss brauciens veikts tak at T3.
Saakums12.06.2009. 21:30. Norvēģija
Beidzot vasara ir klāt un piekdienas vakarā mēs pametam skaisti lietaino Bergenu, lai dotos saules meklējumos Grieķijas virzienā ar mazākiem pieturpunktiem Balkānos. Laikam jau Bergena nojauš, kas mums padomā, un tieši aizbraukšanas dienā ļauj uzspīdēt saulītei.
Ceļā dodamies es, Eīna un gandrīz 30 gadus jaunais VW T3 Westfalia busiņš. Aparāts interesants un ar savu raksturu... bet nu par visu pēc kārtas.
Šī vakara plāns ir nokļūt līdz Hardanger un ar pēdējo prāmi pārcelties pāri fjordam, lai tālāk brauktu dienvidnorvēģijas virzienā – uz Kristiansandu, kas ir apmēram 500km, bet laika ziņa aizņem aptuveni 8 stundas. Ceļi pašvaki un šauri, braukšana iet lēnām. Diemžēl kā jau visi labie plāni, arī šis plāns mazliet izgāžas. Atgadās auto dzesēšanas šķidruma noplūdes ķeza. Krāniņš uz krāsniņu neizturējis spiedienu un sācis laist ārā tosolu. Pusstunda nobraukta, bet mēs jau remontējamies un rezultātā nokavējam pēdējo prāmi pāri fjordam.
13.06.09. Norvēģija
Rīta agrumā vēl mazliet paskrūvējam automobīli un priekšpusdiena paiet ripojot pa kalniem un lejām uz dienvidnorvēģiju. Kalnos vēl sniegs un knapi tā ap nulli, bet automobīlī neciešams aukstums, jo pēc vakardienas ķezas nedarbojas apsilde autosalonā. Likās jau, kur tad nu vēl siltumu vajadzēs braucot uz dienvidiem, bet redz, tomēr būtu noderējis gan...
Mūsu prāmis uz Dāniju ir tikai nākamās dienas pēcpusdienā, tāpēc apciemojam vecus labus draugus Kristiansandā un pie reizes paplānojam braucienu. Nakšņojam pie mana laba drauga Vetona, kurš pats ir no Kosovas. Izmetam domu viņam, ka gribam paciemoties Kosovā. Viņam nav divreiz jājautā. Pāris telefona zvani un mums ir sarunātas naktsmājas un citas atrakcijas Kosovā.
14.06.09 Norvēģijas karaļvalsts, Dānijas karaļvalsts, Vāczeme
Beidzot esam rindā uz prāmi, kurš mūs pārcels uz Dāniju. Rindā esam gandrīz pēdējie un, vērojot vācu turistu kollonnas, māc bažas, ka mums uz prāmja vietas nepietiks. Bet visi kaut kā draudzīgi saspiežas un mēs beidzot peldam silto zemju virzienā. Prieks ir neizmērojams!
Pēc 3 stundām ap 21 vakarā iepeldam Dāņu karaļvalstī. Vakara plāns ir sabraukt Dāniju un nokļūt līdz Hamburgai. Daniels, kurš mūsu labais draugs Bergenā ziņo, ka esot iestājusies vasara ar + 25 grādiem. Te, pie mums Dānijā, arī spīd saulīte, bet ir neciešami auksts vējš un tā kā apsilde nestrādā, tad mēs esam pārsaluši līdz ārprātam. Man mugurā visi pieci T krekli, peldbikses un abi šorti. Te tev nu bija siltās zemes..
Ap 2 naktī esam pie Hamburgas un nogurums sāk ņemt virsroku, tāpēc noparkojamies uz naktsguļu ceļmalas benzīntankā starp lielajiem treileriem. Sanāk tāds saraustīts miegs, jo visu laiku sapņojas, ka treileri brāžas virsū mūsu Busiņam.
15.06.09 Vāczeme, Čehija
Mostamies agri no rīta ap deviņiem. Lielais dienas plāns ir tikt līdz Vīnei, kur mūs gaida Gunita. Benzīntankā satiekam kādu citu VW T3, kurš dodas pretējā virzienā. Viņu plāns ir Norvēģijas galējais ziemeļu punkts, mūsu plāns ir Eiropas dienvidu galējais punkts. Novēlam veiksmi viens otram un turpinām lasīt kilometrus pa Vācijas plašajiem bāņiem. Bet prieki ir īsi, jo izskatās, ka visi mēģina kaut kur nokļūt tieši šodien un rezultāta ir grandiozi sastrēgumi. No Vācijas iztiekam tikai vēlu pēcpusdienā, bet līdz Vīnei vēl braukt un braukt, tāpēc nolemjam nestresot un palikt pa nakti Prāgā. Domāts, darīts un jau vakarā sēžam un dzeram gardo Čehu alu. Kādā ārēji necilā ēdnīcā sagrabinām vakariņas, kuras izrādās neprātīgi gardas.
16.06. Čehija, AustrijaRīts iesākas nesteidzīgi ar kafiju Prāgas centrā. Atvaļinājums tak, nav kur steigties un lēnā garā izlīkumojam caur Prāgas mazielām, lai dotos tālāk Vīnes virzienā. Beidzot spīd pieklājīga saulīte un kļūst pat silts. Ierastajās degvielas pauzēs karsta kafija nomaina aukstu saldējumu. Bānis no Prāgas uz Vīni ir nebraucams, nenormālo bedru dēļ, tāpēc mēs laižam pa taisno caur maziem, jaukiem ciematiņiem pa maziem ceļiem. Ripo lēnam, bet vismaz ir ko apskatīt. Pēcpusdienā esam Vīnē pie Gunāriņa. Te būs divu dienu lielpilsētas plezīrs. Garantēti prieka brīži nakts garumā. Dzeram alu krodziņā, kurš it kā piederot vienam no tā seriāla par medikopteriem. Baigi glauni.
17.06 AustrijaUn kā jau tas iekārtots, tad pēc katras jautrības ir atpūtas brīdis saulītē. Nodzīvojamies pa pilsētu, apskatām Gunāriņa radošo telpu un vizināmies ar Vīnes karuseļiem līdz vēlam vakaram.
18.06. Austrija, Slovakija, Horvatija Sakām atā Gunāriņam un dodamies tālāk dienvidvirzienā. Plāns ir nokļūt līdz Adrijas jūrai kaut kur Horvātijā. Garlaicīgi vienmuļie bāņi..piebeidz ģeneratora oglītes, bet veiksmīgā kārtā sanāk iepirkt jaunas ceļmalas autoveikaliņā. TomToms nokļūdās un rezultātā nokļūstam uz mazceļa, kuru rotā zīme 16% kāpums...man agrāk likās, ka 12% bija daudz.
Pievakarē Adrijas jūra sasniegta un apmetamies kaut kur pie Opatijas un dodamies ik vakara alus degustēšanā.
19.06 HorvātijaRipojam tālāk dienvidu virzienā un, lai būtu interesantāk, braucam pa mazajiem celiņiem. Lēnām augšā un lejā. Brīžiem rodas sajūta, ka esam jau iebraukušo kādas mājas pagalmā. Aiztiekam līdz Zadar, kur apmetamies pāris metrus no jūras un daudz nedomājot metamies jūras viļņos līdz pat vakaram. Sanāk arī beidzot kārtīgi izmīties ar velo un vakars tiek noslēgts vecpilsētā.
20.06. HorvātijaAtkal jau braucam un vienmuļo auto plūsmu patīkami sabremzē kāds balts franču T3 Bulli. Spriežot pēc melnajiem eļļas plankumiem uz busiņa aizmugures, rodas nojausma, kāpēc tas kust tik lēni. Bulli gods neļauj apdzīt citu Bulli un pieklājīgi gaidu, kamēr tieku palaists garām.
Pēcpusdienā esam Split un atkal jau metamies dzesēties jūrā, lai pēcāk mītos ar riteņiem uz vecpilsētu. Šoreiz gan veloceliņš izrādās bezceļš pa kalniem un lejām, bet ciešanas beidzas nokļūstot vecpilsētā. Jauki, ka vecpilsēta tiešām ir vecpilsēta.
Vakariņās tiekam kāda pavisam interesantā vietā, kas sākuma galīgi neizskatās pēc ēstuves, bet beigās izrādas viena no interesantākajām vietām, kurā esam ēduši. Un spriežot pēc tā, ka divu stundu laikā tur neiemaldījās neviens tūrists, tad var domāt, ka vieta tiešam jauka. Vakariņas gardas.
Horvāti T3 Bulli lietas ņēmuši nopietni un dažu labu eksemplāru rotā pat sienu gleznojumi.
21.06. HorvātijaJauks rīts, bet izceļas panika, jo atklājas, ka telefons nozudis. Pēc mazas zvanīšanās izdodas veiksmīgi sadzīt rokā. Nu jau pa daudz maz cienīgākiem kalnu ceļiem dodamies Dubrovniki virzienā. Šī būs pēdēja pieturvieta turistizētajā Horvātijā. Pateicoties TomTomam atkal pašaujam garām, bet ir to vērts, jo Dubrovņiki paliek lejā un var smuki aplūkot pilsētu no augšas.
Kempingu atrodam patālu no centra un, tā kā ir slinkums mīties ar riteņiem, tad nostopējam autobusu uz centru. Skaista vecpilsēta, bet pārturizēta līdz ārprātam. Bet mūsu tūrista prieks atgriežas, kad tiekam pie dikti zivīgām vakariņām, kas sastāv no maziem, ziliem astoņkājiem un ķiplokiem. Vakars tuvojas ar negaisu un ir tāda nelāga nojausma, ka ir laiks steigties atpakaļ uz busiņu. Pilsētā nodziest arī gaisma un amerikāņu turistu pūliī izceļas panika. Kāds jau kaut ko satraucies runā par teroraktu un pat Lanu Badenu piesauc. Knapi paspējam tikt atpakaļ, līdz sākas visnotaļ varens negaiss. Sen tāds nebija pieredzēts.
22.06. Horvātija, MontenegroRīts pienāk saulains un patīkami - svaigāks pēc negaisa. Dodamies apskatīt Dubrovņikus vēreiz gaismā. Jauka vieta, bet tūristu pūļi tā gāž no kājām, ka mēs esam gatavi doties tālāk.
Pēc Dubrovņikiem ceļi mazliet sašaurinās, parādās kaudzēm albāņu treileru un mazinās tūristu kolonnas, beidzot sāk palikt interesanti. Pamanām arī beidzot pirmo LV reģistrēto auto - opel busu. Pametam Horvātiju un iestājamies rindā uz Montenegro. Pēc 5 minūtēm jau vīrs treniņbiksēs klāt, lai iekasētu no mums 10eiro "dabas" nodokli. Mums naudas nav, bet apsolāmies samainīt un samaksāt uzreiz pēc robežas šķērsošanas, ko mēs, protams, nedarām.
Ceļi Montenegro labi un braukšana iet raiti. Beidzot pamanām arī pirmos stopētājus visā braucienā, protams, ka jāpaņem un vēlpietam divas meitenes. Apstājamies, paņemam un man par lieliem smiekliem, izrādas, ka tie ir divi džeki ar gariem matiem un nevis meitenes. Abi esot dīžeji no Krievijas, kas esot pazaudējusīes un gribot tikt uz kaut kurieni / nezinkurieni.
Braucam, braucam līdz apnīk un apmetamies kādā spocīgā kempingā. Dodamies uz tuvējo ciematiņu cerībā uz vietējo alu un gardiem ēdieniem. Bet nepaiet ne desmit minūtes, kad rodas sajūta, ka esam nokļuvuši lielkaimiņvalsts ciematā. Ēstuvē par angļu valodu neviens nav dzirdējis un galīgi apvainojas, ka, mēs no Latvijas būdami, nerunājam krieviski.
Nakts tuvojas ar kārtējo negaisu. Iepriekšējais likās spēcīgs, bet šis ir krietni pārāks. Negaisa laikā vēl kaķu bars izlemj uzrīkot kautiņu tieši zem mūsu auto. Spokaini.
23.06. Montenegro, KosovaPamostamies peļķē. Ārā līst kā pa Jāņiem, lai gan ir Līgo diena. Ātri sakravājamies un laižamies pirms esam appludināti. Dienas plāns ir tikt līdz Kosavai. Montenegro mums šoreiz tik caurbraukšanai. Visu laiku gāž lietus un ik pa brīdim uzpeld pa kādam Yugo automobīlim. Izbraucam caur Podgoricu, un pamazām dodamies Kosovas virzienā.
Kļūst arvien kalnaināks un kā jau tikām brīdināti, tad ceļs iet kalnos līdz pat Kosovas robežai. Ceļs labs, bet pilns ar treileriem un stāviem kāpumiem. Lielākā daļa auto nenormāli kūp un dūmo. Apdzīšana kļūst par pavisam aizraujošu pasākumu. Tā kā degviela iet uz beigām, tad apstājamies vienīgajā benzīntankā, kurš gan vairāk izskatās pēc tolmeta. Sapildām kaut kādu dīzeli, kas vairāk atgādina Fantas un riekstusviesta sajaukumu, bet smird pēc rabarberu ķīseļa.
Un nu jau arī mēs iekļaujamies apkārtējā vidē. Aiz mūsu auto paliek liels, melnu dūmu mākonis. Ir sajūta, ka kalni nekad nebeigsies. Auto jau pavisam paguris līdz mēs beidzot sasniedzam virsotni. Tā apmēram mākoņu līmenī.
Atrādāmies Montenegro robežsargiem, kuri, pamanījuši ārzemniekus, mēģina izrādīties savā rupjībā, cik nu vien māk. Man prieks, ka pametam Montenegro. Iebraucot starprobežu zonā starp kalniem parādās Kosovas plašumi, kas apspīdēti saulē. Apstājos, lai pafotografētu, bet jau pēc 5 minūtēm kaut kādi vīri zilās formās klāt. Laikam nepatīk, ka mēs te stāvam.
Beidzot arī Kosovas robeža. Atkal satiekam tos pašus vīrus zilajās formās, tātad robežsargi. Pārsteidzoši laipni, angliski runājoši un jauki cilvēki. Beidzot esam uz Kosovas zemes. Mūsu mērķis ir jau pirmā apdzīvotā vieta pēc robežas, kurā dzīvo Vetona vecāki. Pie viņiem mēs tad arī dzīvosimies kādu brīdi.
Nokļūstam ciemā un pēc Vetona padoma apstājamies pie pirmā pamanītā cilvēka. Albāniski mēs, protams, nemākam un nav daudzi, kas runātu angliski Kosovas laukos. Bet mums atliek tik parādīt Vetona ģimenes uzvārdu uz lapiņas un uzreiz uzrodas kāds vīrs, kurš ir gatavs parādīt mums ceļu līdz pašai Beqirai mājai.
Tiekam sagaidīti kā seni paziņas. Tiek ierādītas greznas istabas, pagatavotas gardas pusdienas un spēcīga Turku kafija. 1999 gadā Beqrai ciemā iebruka Serbi un lielākā daļa māju tika nopostītas un nodedzinātas. Visa Beqrai ģimene bija devusies bēgļu gaitās uz Montenegro. Divi no dēliem, Vetons un Mentors, pārbēga uz Itāliju un tālāk uz Norvēģiju, kur arī es vēlāk iepazinos ar Vetonu.
Latvijā ir Līgo vakars. Ugunskuru mums laikam nedabūt, bet alus gan nenāktu par skādi. Izstāstām savu vēlmi un jau pēc 5 minūtēm viss ir saorganizēts. Mustafa, Vetona tētis, ir ciemā zināma un cienīta persona, viņam atliek tik pazvanīt un viss ir nokārtots. Mūs gaida restorāns ar gardiem ēdieniem un aukstu alu. Tas, ka pēc tam vēl jābrauc ar auto pāris kilometri uz mājām, neskaitās. Mēs esot viesi un tad tas esot atļauts!
24.06. KosovaŠodien paredzēts doties mazā izbraucienā pa Kosovu kopā ar Vetona tēti, viņa mazdēlu Roniju un mūsu tulku Melisu. Plāns ir apskatīt Peju. Prištinu un vēl šadas tādas vietiņas pasaules jaunākajā valstī. Nabadzība mijas ar lepniem auto un bezgala daudzstāvīgām, puspabeigtām privātmajām. Cilvēki jauki, draudzīgi un izpalīdzīgi. Braukšana gan ir interesanta. Visi apdzen visus. Noteikumi gandrīz neeksistē, bet visi kaut kā saprotas un sadala ceļu. Poliči gan dežūrē ik uz stūra.
Kosova ir salīdzinoši maza valsts un neizņem daudz laika, lai to izbraukātu. Pievakarē dodamies Kosovas kalnos. Apbrīnojami kā treileri manevrē pa šaurajiem celiņiem. Viens no mums priekšā braucošajiem treileriem pamanās iesprūst starp klintīm. Pārējie braucēji metas palīga ar padomiem un pasākums izvēršas par īstu jautrību.
Gandrīz jebkur, kur apstājamies tiekam iepazīstināti kā ciemiņi no Latvjas. Letiņi te tiek laipni uzņemti, jo Latvija bija viena no pirmajām valstīm, kuras atzina Kosovas neatkarību, un tas tiek augstu vērtēts.
Kosovieši ir ļoti viesmīlīgi. Bērni ātri sadraudzējas ar mums. Samāca mums visādus vārdus albāniski, bet Eīna mazajai meitenei palīdz izpildīt mājasdarbus angļuvalodā.
25.06. Kosova, Maķedonija (F.R.O.Y.), GrieķijaMums laiks doties tālāk. Pirms tam vēl paciemojamies pie Melisas vecākiem un tiekam cienāti ar pankūku brokastīm. Tiek piedāvāts arī brokastu alus un mājas saimnieks gandrīz vai apvainojas, kad es atsakos no tā. Dodamies tālāk caur Prištinu Grieķijas virzienā. Ap pusdienas laiku šķērsojam Kosovas Maķedonijas (F.R.O.Y.) robežu un gandrīz bez apstājas šķērsojam šo valsti.
Vakarā ap 20 beidzot sasniedzam Grieķijas robežu. Prieks. Plāns ir nokļūt līdz Tessalonikiem. Tas arī izdodas, tik kempinga atrašana izvēršas par murgu. Mūsu Tom Tomam nav Grieķijas kartes un kempinga meklēšana mazliet ieilgst... Gribas gulēt un ēst, bet visapkārt piķa melna tumsa, kaut kādas priekšpilsētas industriālie rajoni, lauki, mazi ciemi un pavisam netīšām gandrīz iebraucam jūrā. Beigās tik pat netīšam uzduramies jaukam kempingam paša jūras krastā.
Pēc tik garas dienas Grieķu Mythos garšo vienkārši fantastiski!
26.06. GrieķijaSaulains rīts. Dodamies plašajās Grieķijas ārēs. Neveiksmīgā kārtā izbeidzas CD spēlētājs un nekas cits neatliek kā pārslēgties uz radio. Uzliekam kādu vietējo Grieķijas staciju un tavu prieku...pirmā dziesma, kas skan, ir Prāta Vētras „Maybe”! Jauki. Visnotaļ aizraujoši ir iekļauties Grieķu satiksmē. Visi pīpina, bet tā kā man pīpinātājs bij sabojājies, tad nācās iztikt ar citām starptautiski atpazīstamām zīmēm... Aprodu arī pie braukšanas bez GPS. Elīna lasa karti un mēģina mācīties Grieķu alfabētu, lai lasītu ceļazīmes. Jautri, īpaši, kad nokļuvām Atēnās.
Aizripojam līdz Meteorai. Pa ceļam pēc degvielas uzpildīšanas, aizmirstu aiztaisīt bāku un rezultātā visi auto sāni ir nomazgāti ar dīzeļdegvielu. Bulli izskatās visnotaļ netīrs un bīstams. Pie auto smēķēt aisliegts! Pie kāda onkulīša ceļmalā sapērkamies arbūzus. Tāda slinka diena ar peldēšanos, kas noslēdzas ar klaiņojumiem Meteoras kalnu veidojumos un klosteros.
27.06 GrieķijaRīts sākas atkal ar kalniem un kilometriem, kas mūs ved vēl tuvāk saulei uz Delfiem. Brīnišķīgs kempings ar plašu skatu uz jūru, kalniem un olīvu laukiem. Mazs remontiņš auto.
Vakarā izmetam līkumu ar velo un pie reizes pamanos nozaudēt kameru ar visām ceļojuma bildēm. To, ka kamera nozudusi, pamanu tik vēlu vakara, kad jau dodamies gulēt. Kreņķis baigais. Visticamāk, ka kamera palikusi kāda kafejnīca. Es metos uz velo un minos uz centru pilnīgā tumsā pa melno šoseju. Visas ēstuves jau slēgtas un cerību atrast kameru ir maz. Tā tīri uz dullo uzzvanu uz telefonu nummuru, kurš uzrādīts pie vienas no vietām, kur bijām. Atbild saimnieks, kurš izrādās turpat stāv ielas otrā pusē. Šis laipni atslēdz restorānu un man par lielu prieku atrodas kamera turpat, kur biju to aizmirsis. Prieks neizmērojams.
28.06. Grieķija
Apskatām Delfi drupas. Interesanti aplūkojot to visu no vēsturiskā šķērzgriezuma perspektīvas leņķa...bet atzīšos, ka tas baigi garlaicīgi. Beidzot arī parādās cienīgs karstumiņš un es nodarbojos ar sienāžu fotogrāfēšanu. Pēcpusdienā dodamies tālāk uz Peloponēsas pussalu. Šķērsojam visnotaļ grandiozu tiltu un pa mazceļiem/bezceļiem dodamies kaut kur nezin kur. Var redzēt, ka šī nav tūristu vieta un salīdzinoši daudz mazu nabadzīgu ciematiņu. Te mums patīkas. Pievakarē nokļūstam jaukā kempingā pašā jūras krasta. Tiekam sacienāti ar paštaisītu mājas vīnu...
29.06 GrieķijaLēnā garā aizkļūstam līdz pašam Peloponēsas galam un dzīvojamies pa mazajiem zvejnieku miestiņiem. Arī te ir salīdzinoš maz turistizācijas un jauki redzēt kā dzīvojas īsti Grieķi. Vakars ļoti karsts un mēs atstājam auto logu vaļā, ko, protams, pamana vietējā odu mafija un naktī kļūstam par vieglu laupījumu. Rezultāta sanāk negulēta nakts, cīnoties par izdzīvošanu. Šitik rafinētus odus vēl nebiju piedzīvojis.
30.06 GrieķijaTurpinām līkumot pa Grieķijas mazceļiem augša un lejā. Skaisti un karsti. Vakars paiet jaukā vietā pie jūras, kur gar krastu brienam meklēt vakariņas.
31.06 GrieķijaPabraucam vēl kādu gabaliņu un izlemjam, ka jāizdodas uz kādām salām. Pametam Bulli cietzemē un ar aizdomīgu lidmašīnai līdzīgu laivu aizdodamies uz Grieķu salu valstību. Ir jauki, te laiks kaut kā apstājas. Mitināmies hotelī un pirmo reizi padzirdam, ka Džeksons izbeidzies jau pirms vairākām dienām .. heh..mēs laikam tiešam atpalikuši no laika.
Peldamies, ķeram viļņus no garām braucošajam motorlaivām.
33.06. GrieķijaAtgriežamies burvīgajā cietzemē un patiešo dodamies urbanitātes virzienā.. Atēnu pēcpusdienas satiksmē. Kempinaga meklēšana izvēršas par orientēšanās rallijsacensībām reālā vidē. Pūliņi vainagojas ar panākumiem un nokļūstam labā kempingā. Naktī gan karsts un nekāda labā gulēšana nav.
36.06. GrieķijaVakardienas satiksmes izvirtības ir sakārdinājušas mūs uz izaicinājumu mesties izbaudīt Atēnu rīta satiksmes haosu. To arī darām. Krustu, šķērsu, pa labi, pa kreisi..urbānie džungļi. Pēcpusdienā mums ir gana un mēs pametam Atēnas. Vēl ir plāns padzīvoties pa Grieķijas kalniem un austrumu piekrasti.
Bet kā jau visi plāni, arī šis plāns izgāžas. Pašā lielmaģistrāles vidū Bulli izstrādā nejauku joku. Pēkšņi iedegās eļlas lampiņa, temperatūras lampiņa un dzinējs zaudē jaudu. Apstājos sos kabatā. No motora telpas pamatīgs dūmu makonis, zem auto eļjas upe pludo.. Pirmā doma .. jātiek nost no bāņa un laimīgā kārtā pamanu kaut kādu tehnisko celiņu, pa kuru noripinos nost no bāņa. Motoreļla izpūsta pa visu motortelpu, kūp un dūmo, neko saprast. Vietējā ciematiņā sazvanām vilcēju no tuvākās pilsētas Lamia un pāris stundas vēlāk atrodamies servisā pie meistara Kostas.
Pirmās aizdomas ir uz nobeigušos turbīnu. Salejam iekša eļlu un izdodas dzinēju piestartēt, bet strādā tā uz ģībšanas robežas. Kosta plāta rokas. Sarodas vēl 16 meistari, bet tā arī skaidrībā netiekam. Turbīna itkā vesela. Nelāgi ar, ka man tā grieķu valoda tāda pasveša, bet viņi atkal angļu valodas stundās gulējuši. Sazvanu tēti, kuram ir pieredze ar šiem dzinējiem, viņš vēl 20 meistarus apzvana. Bišku satraukums ar sāk rasties, jo kaut kā vēl bišku gabalņš līdz Latvijai.
Kostas ar savu meistar komandu beidzot nāk ar atzinumu ... motor kaput. Nice...
Sarunājam, ka rīts par vakaru gudrāks un, ka spriedīsim no rītus ko darīt. Atstājam Bulli pie Kostas servisā, bet paši ar velo minamies uz pilsētas centru sameklēt kādu naktsmītni. Atrodam palētu hoteli paša Lamia centrā. Garastāvoklis tā uz nulles, pa galvu 1000 domas jaucas, bet skaidrības nav, kas par vainu. Bet nu no sēdēšanas piepīpētā hoteļa istabā jēgas nav, tāpēc dodamies auksta alus meklējumos.
Pilsētā laikam kādi svētki un pilns ar cilvēkiem. Jautrība sit augstu vilni. Mēs ķeramies pie mūsu problēmu apslāpēšanas ar aukstu alu un, kā jau tas ierasts, tad tieši pēc trešā alus kausa sāk uzrasties tās labākās idejas. Arī šī reize nav izņēmums. Ideja .. vajag sameklēt kādu latvieti, kurš dzīvo šai pilsēta un prot Grieķiski. Un kur tad sameklēsi latvieti lielā pilsētā?!... protams, ka
http://www.draugos.lv (neslēpta reklāma).
Pēc pāris minūšu darbošanās pa internetkafejnīcu ir jau atsaukušās divas latvietes un izrādās, ka pat vienas meitenes draugs strāda ar auto lietām. Sarunājam, ka no rītā satikšos ar Ingas draugu un izstāstīšu, kas par ķibeli mums.
37.06. GrieķijaNākamā rīta agrumā metos uz velo un minos uz Kostas darbnīcu vispirms. Nekas kopš vakardienas īpaši mainījies nav. Ir skaidrs, ka turbīna ir kārtībā un Kostas domā, ka salūzuši būs gredzeni un, ka bez pamatīga remonta nekas tur nesanāks. Viņš jau esot sameklējis daļas un runā kaut ko par 2500eur un 5 darbadienām. Kaut kāds murgs. Es saku, lai gaida un minos uz otru pilētas galu, lai satiktu Ingas draugu.
Tāds pavisam nosvīdis beidzot tieku līdz viņa servisam, kurš diemžēl remontē tik Opel un Renault auto. Bet Dinos runā ļoti labi angliski un beidzot varu kādam izklāstīt, kas par problēmu. Pēc manis stāstīta Dinos šaubās vai varēs man ko konkrētu palīdzēt, bet sarunājam, ka es minos atpakaļ pie Kostas un lieku viņam pazvanīt Dinos.
Notiek 10 minūšu intensīva saruna grieķiski, kas noslēdzas ar strupu Kostas teikumu man:" Go, he fix car!". Saleju dzinējā kaudzi elļas ar cerību, ka tikšu līdz Dinos darbnīcai. Tagad atdzisis dzinējs darbojas ņiprāk un izdodas aizkļūt līdz Dinos darbnīcai, tieku sagaidīts kā labs paziņa. Sacienā mani ar augstu limonādi un norīko 3 meistarus ķerties pie mana auto.
Motortelpa pa nakti apžuvusi un tagad beidzot var labi redzēt kur tieši bijusi eļļas noplūde. Dinos meistari ņemas kā traki un divas stundas vēlāk auto ir gatavs braukšanai. Dzinējam vajadzēs remontu, bet nu vismaz līdz Latvijai tiksim. Es, protams, sajūsmā. No rītus remonts draudēja ievilkties nez cik ilgi un dārgi, bet tagad viss atrisinājies! Dinos atsakās arī no maksas pieņemšanas par darbiem. Man neērti, bet saprotu, ka laikam nedrīkst arī izaicināt viesmīlību un samierinos, ka Dinos nepieņem naudu par darbu. Apsolu, ka ja nu viņam ar Ingu gadās pabūt Norvēģijā, tad viņi laipni gaidīti mūsu namā. Zvanu Elīnai. Viņa palika pilsēta meklēt lētu hoteli nākamajām dienām, jo nebija mums cerības, ka tiksim prom tik ātri.
Stundu vēlāk esam atpakaļ uz ceļa. Fantastiska sajūta. Laikam jau tieši šādas mazķibeles un atgadījumi padara ceļošanu tik interesantu. Sastapti jauni cilvēki un vinmēr kāds risinājums atrasts. Lai arī mums ir palicis vēl mazliet laiks, kurā bijām plānojoši padzīvoties pa Grieķijas austrumu piekrasti, nolemjam, ka gribam braukt mājās. Apstājamies kādā pilsētiņā un sapērkamies Grieķvīnus, alus un citus gardumus. Pabraucam garām Olimpa kalniem un līdz ar saulrietu tuvojamies Grieķijas robežai. Šīs vasaras brauciens tuvojas beigām un vienīgais, ko gribās, ir braukt māju virzienā.
Šķērsojam robežu uz Maķedoniju. Paliek tumšs un sāk smidzināt lietutiņš. Bez apstāšanās šķērsojam Maķedoniju un pavēlu naktī iestājamies rindā uz Serbijas robežkontroli. Serbi dusmīgi, ka mēs Kosovā bijuši un izliekas, ka nezina kas tā tāda par valsti Latvija. Beigās piesienas par to, kāpēc mums auto aizmugurē durvis esot tikai vienā pusē. Stulbāku jautājumu vēl nebiju dzirdējis. Viss beidzas ar to, ka viņi saspiež lielus ANULATE zīmogus mūsu pasēs tur, kur bija Kosovas zīmogi. Muļķi tādi!
Serbijas neceļi tumsā nav diez ko draudzīgi. Vācijā ir sākušās brīvdienas un mums pretīm traucas auto kolonnas ar Vācijas turkiem, kuri viens par otru ātrāk steidzas uz Turciju brīvdienās.
Busiņš ripo, bet motors galīgi kūtrs, eļļas patēriņš 1L/100km, dūmo neprātīgi, bet uz priekšu kust. Serbija ar visiem miličiem uz katra stūra paliek mums aiz muguras, vecā labā Ungārija ar gardajiem vīniem, Slovākijas Tatri, Polijas vienmuļās treileru rindas un Lietuvas līdzenumi ar plašajiem lielceļiem...
...Latvijā ieripojam tieši pusnaktī. Smaids, prieks un nogurums līdz ausīm, bet posmā no Bauskas līdz mājām jau paspējam kartē iezīmēt kurp nākamvasar doties.
PS.
Nākamo 24 stundu laikā pēc ceļojuma busiņš tiek pie jauna dzinēja un tās pašas nedēļas beigās paspēj vēl aizripot atpakaļ uz Bergenu un līdzarto kopā sanāk smuki apaļi 12000km.
Mārtiņš
Saturs 
Latest images 
