Sveiciens visiem busu braucējiem!
Joprojām nav sanācis uztaisīt topiku par savu busiņu šajā forumā, bet domāju vismaz padalīties ar pēdējo šī gada ceļojumu.
2015. gada sezona nav īpaši pieminēšanas vērta, jo nekur prātīgi nesanāca pabraukt. Ar nekas īpašs ar auto netika izdarīts izņemot kādu mazāku ķibeļu novēršanu.
Parlaimi 2016. gads atnāca mazliet cerīgāks un jau ap februāri lēnām sāku pētīt karti. Bija liela vēlme aizbraukt kautkur, tur kur pirmstam nav būts, kaukur, kur būtu mazliet citādāk kā ierasts. Ap aprīļa vidu tapa skaidrs, ka tiekam brīvi jau no aprīļa beigām. Tad nu panikā tika sākti kalt plāni kur tad un kā braukt.
29. aprīļa vakarpusē, pēc haotiskas krāmēšanās un pakošanās, beidzot bijām gatavi startēt no Bergenas (Norv.). Auto tika piekrāmēts līdz jumtam un vēl arī kaste uz jumta līdz vākam pilna. Braucēji divi pieaugušie un divi mazie stūrmaņi kam 3 un 1 gads. Komanda ne no tām spēcīgākajām, bet apņēmības pilna doties plašajos lielceļos. Vecākais puika pat izturēja pirmās 45 minūtes nepaprasot - vai jau drīz būsim klāt? Brīdī, kad paprasīja pirmoreiz, bijām nobraukuši ap 60km un līdz finišam bija palikuši vairs tikai nieka 13580km...
Pirmais posms bija virzienā uz Norvēģijas dienvidgalu Kristiansandu no kurienes bija paredzēts ņemt prāmi uz Dāniju. Vakars iesākās skaisti apmācies un pelēks, bet kalni sagaidīja jau ar patīkamu vēja pūsmiņu un sniegpārsliņām. Phe..un šitāds ir mūsu vasaras ceļojuma sākums!?!
Arī pirmais rīts pienāca ar daudzsološu ledus kārtiņu uz vējstikla. Yuhuu...vasaras brauciens var sākties, tik vilnas zeķes jāsameklē.
Otrā pusē Skagerakam no lietus un sniega vairs nebija nemiņas. Vakarā ap 21.00 prāmis mūs izsēdināja Hirsthals (DK) un sākām ripināt 500km Kopenhāgenas virzienā.
Pēc mazas draugu apciemošanas Kopenhāgenā sākām stūrēt uz Vācijas pusi. Kur iegriezu mazu līkumu pie VW T3 Syncro guru Bernd Jäger. Vīrs, kurš ar traki ātru un labi skanošu Syncro T3 busu braukājas pa Jūtubu.
(https://www.youtube.com/watch?v=hD6VF_hOjpQ)
Tālāk maza pietura Frankfur auf Main un tad jau gar Šveici iekšā Francijā un uz Barselonu Spānijā. Šo posmu varēju pabraukt viens, jo pārējā komanda lidinājās ar lidmašīnu līdz Barselonai.
Francijā iebraucu jau vakarpusē un kautkur Valencas apkaimē ap trijiem naktī varens miegs sāka nākt. Itkā jau zināju, ka Francijā benzīntankos gulēt nav droši, bet nu skatos vienā benzīntankā guļ kādi pāris ceļotājauto un nodomāju, eh, pagulēšu drusku. Sataisu gultiņu, aiztaisu aizkarus, noliekos gulēt. Kautkā uzreiz neiemigu, un pēķšņi pamanu ka kāds ar gaismiņu ložņā gar mašinu. Nu neko, klausos kas notiks tālāk. Brīdi vēlāk jau sāk darboties gar durvīm. Sabijos un tā kā lamāties Franciski nemāku, tad vienkārši ieslēdzu gāzesdetaktora signalizāciju, lai sataisītu kādu troksni. Bandīši sabijās un aizlaidās ar savu Opeli, bet nu man ar no miega vairs ne miņas. Sēdos pie stūres un ripināju tālāk līdz Barselonai ne aci nepamirkšķinot.
Pireneji pie horizonta
Skats uz Barselonu no Gaudi dārziem.
Jā, Mašas sapņi piepildās. Te ar kautko ieskrāpējuši.
Pēc mazas Barselonas apskates vakarpusē varējām beidzot doties uz ostas pusi un no 101 piestātēm atrast pareizo ar mūsu TNV prāmi uz Maroku. Ja līdz šim brauciens bija vairāk vai mazāk garlaicīgs, tad jau pēc iestāšanās rindā uz prāmi, kļuva skaidrs, ka drīz pametam ēropu. Agrak piktojos, ka uzbraukšana uz Stoholmas prāmi ilgst 40min, tad šeit tā procesija aizņēma 6 stundas. Prāmim bija jāiziet 22 vakarā, bet mēs 24.00 joprojām stāvējām rindā nekustīgi. Tik ap 01:00 beidzot tikām uz lielās laivas un kautkādā mistiskā veidā kā pati pēdējā mašīna.
Tad nu sākās kuģošana - nakts + diena + nakts. Prāmī vienīgā izklaide bija gaitenis no viena prāmja gala uz otru. Diemžēl arī šo prieku nevrēja izmantot visā tā krāšņumā, jo cilvēki taupības nolūkos bija okupējuši gaiteni gulēšanai. Pēcpusdienā sākās satraukta rosība uz prāmja. Satraukušies tēli sāka skraidīt ar mazām lapiņām rokās. Izrādas, ka tās kautkādas muitas deklarācijas, kuru var aizpildīt jau uz prāmja pirms iebraukšanas ostā. Kautkā izlauzījies franču un arābu valodām cauri ar trīcošu roku pasniedzu lapiņu ar visām pasēm policista kungam, kurš sev kantori bija ierīkojis kuģa diskozālē. Acīmredzot dīžejs bija izsviests ārā un policists cienīgi iekārtojis sev kantori pašā dizkozāles centrā, tagad dusmīgi vicināja savu štempeli tā ka tinte šprakstēja vien.
Gibraltārs ar skatu no otras puses...
Nākamais rīts pienāca ar varenu prieku un satraukumu. Beidzot! Beidzot varēsim ieripināt Āfrikā. Manas bēdas par to, ka bijām pati pēdēja mašīna uz prāmja bija pilnīgi nevietā, jo noejot uz kuģa grāžu atklājās, ka visi atpakaļgaitā brauks ārā, pilnīgi neorganizēti un pēc principa, kurš pirmais brauc tas arī aizbrauc. Tā nu es smaidīgs izripināju no kuģa gandrīz pirmais un pēc nelielas maldīšanās pa ostas teritoriju, ieripināju robežkontroles punktā. Laikam jau mans platais un muļķigais smaids iežēlināja robežsargu un viņš žēligi saņēmis mani aiz piedurknes izvadājā ar visām shēmām pa pareizajiem lodziņiem un kantoriem un pusstundas laikā šaštempelēja pases, aizpildīja visas deklarācijas un beidzot mūsu ceļojums varēja sākties. Vēl tik bija janopērk apdrošināšana.
Jāpiemin ar tāda nianse, ka Marokā iebraucot ar savu auto pasē tiek iespiests zīmogs, kas nozīmē, ka bez šī auto valsti pamest nevar. Busiņ, turies!
Pirmais pieturas punkts Chefchouen. Šis rajons slavens ar narkotiku audzētājiem un izplatītājiem. Iepazināmies, ne ar vienu vien. Draudzīgi tēli, bet nu nekāds bizness viņiem ar mums nesanāca.
Jauka pilsētiņa, tik mazliet nepaveicās ar laikapstākļiem.
Arī apmaldīties nebija grīti. Jāpibilst ar, ka pirmās dienas braucām bez GPS.
Arbūzi brokastīs, pusdienās un vakariņās.
Vietējie darboņi skaistā citrešu mežā netālu no ciema Azrou.
Nemaz ne pieticīgs kempings. Vietējie to iesaukuši par Disnejlendu. Parlaimi tā bija tikai ieeja. Pats kempings bija ok un saimnieks ar jauks cilvēks, tik ar arhitektu laikam nebija diezko paveicies.
Beidzot Atlasa kalni parādās pie apvāršņa
Te nu drusku nācās paspīdzīnāt busiņu augšup. Vareni skaisti skati, ko bildēs grūti attēlot.
Kāpienā pamanījām ar kādu pavisam sagurušu BMW ar vidējo ātrumu 0,025km/h. Dūmi, dzenis, un degošās eļļas smaka liecināja tikai par to, ka tas motors tūlīt nobeigsies. Apdzenot vēl nosmējos, šitie līdz augšai netiks. Man par pārsteigumu trīs dienas vēlāk un nu jau netālu no Alžīrijas robežas tas pats mirstošais BMW paripināja mums garām. Apsveicama uzcītība.
Te kāds Peugeot pitstopā iegriezies riepas pārbaudīt.
Kārtējais smagauto apdzen citu lielgabarītauto. Tas nekas, ka abi brauc ar vienādu ātrumu. Apdzīšanai pret kalnu, nepārredzamā vietā tas netraucē. Ja ir ko apdzīt, tad jāpdzen!
Jo dziļāk smiltīs, jo siltāk.. Labi, ka oāze tālumā, citādi jau sāk kļūt diezgan karsti.
Pārbraucot Atlasa kalnus sākās līdzenums un diezgan tukšnešains skats. Mēs ar par nelaimi bijām sezonas beigās un to labi varēja manīt pēc laikapstākļiem. Maijā un jūnijā sākas vēji un smilšuvētras, kas nav nekas patīkams kombinācijā ar karsējošu sauli.
Ceļi kļuva arvien interesnatāki un šaurāki
Šeit sanāca mazliet sabojāt omu off-road braucējiem. Viņi sabraukuši ar saviem džipiem, vinčām un smilšupalikņiem, saģērbušies super-duper ekipējumā pusdieno savas brokastis no kosmonautu tūbiņām. Tad pēkšņi pie apvāšņa parādās kautkāda oranža, rūcoša kaste ar prastām ielas riepām. Noparkojas blakus offrodistiem un laukā izveļas mazubērnu ģimene zandelēs, šortos un ar saldējumu rokā.
Reku liela smišu kaudzīte pie apvāršņa! Puikas sapriecājās, ka beidzot varēs smiltiņās paspēlēties.
Vakars pienāca pavisam skaists, bet pirms satumšsanas sākās kautkas, ko nebijām gaidījuši. No debesīm sāka pilēt lielas lietus lāses.. WTF? Nu neko, drusku pasmējāmies, ka mums pat tuksnesī līst un devāmies gulēt. Bet tad tā ap 24. vakarā sāka parādīties vējš. Sākumā vēl tāds normāls, bet pamazām ar vien spēcīgāks un spēcīgāks. Lietus pieņēmās spēkā un vēl sāka zibeņot. Busiņš ar paceltu jumtu sanāk laba bura un vējš tā trakoja, ka ap 3 naktī sapratu, ka labi nebūs, laidām lejā jumtu un nācās visiem saspiesties "pirmajā stāvā". Tai naktī neko daudz nedabūju pagulēt jo brīžiem tiešām bija sajūta, ka labi šitas vissnebeigsies. Arī tā apziņa, ka esi mazliet nekurienē un neviena cita apkārt nav, bija diezgan baisi. Toties no rītus atkal smuka saulīte un pilnīgs klusums.
Pēcpusdienā gan atkal sāka celties vējš un šoreiz bez lietus, tikai ar foršu smilšūstrūklu. Un atkal vējš tāds nepajokam. Tagad tiešām bija skaidrs, ka esam nesezonā un kāpēc apkārt nemana nevienu tūristu.
Ar smiltīm pilns bija viss, sākot no apakšbiksēm līdz zobubirstei. Maizi ēdot šņerkstēja smiltis starpzobiem.
Nācās vien pakoties kopā un doties uz mazliet mierīgākiem apvidiem. Te sanāca pabraukt pa nomaļākiem nostūriem ar interesantām vietām un ceļiem.
Mazliet tuvāk kalniem atradām skaistu oāzi, kur ēnā bija pavisam jauki.
Pie Atlasa kalniem atkal varēja saķert skaistus skatus un arī interesantus ceļus.
Pēc triju nedēļu braukāšanās izdevās pamanīt arī pirmo T3. Ģimene no Čehijas. Viņi kā jau īsti čehi bija atraduši the bottle shop, ko Marokā ir ļoti grūti atrast. Alkohola tirzniecība, tai skaitā alus nav atļauta izņemot specializētus veiklaus, kurus gandrīz neiespējami atrast. Tā nu man nācās lielāko ceļojuma daļu iztikt ar bezalkholisko alu Bavaria ar zemeņu garšu.
Ikdienas pasākums ar vannā iešanu. Sākumā, kad plānojām braucienu bija baigās šaubas vai būtu prātīgi doties ar tik maziem bērniem tik salīdzinoši garā braucienā un uz salīdzinoši mazpazīstamu valsti. Bija tik daudz nezinamā, kā būs, kas būs, kas notiek ja saslimst, kā būs ar karstumu, pārtiku, ūdeni. Draugi teica, kur tad tak ar šito veco graustu pat nedēļas nogalē būt bail braukt. Es laikam šaubījos līdz pēdejam brīdim vai vajag braukt vai nē. Beigās tomēr pieņēmām pareizo lēmumu. Nebija, protams, tikai chill visu laiku, bet tagad pēc brauciena ir baigi forša sajūta un zinu, ka tagad brauktu, pat i daudz nedomājot.
Atpakaļ otrā pusē Atlasakalniem dabā atkal atgriezās zaļie toņi.
Divas dienas pirms bija nolemts pamest Maroku, kādā nekurienē piemetās tehniskā ķibele. Pārslēdzoties no piektā uz ceturto ātrumu salūza sinhronizātors. Laimīgā kārtā nekas nesaķīlējas un joprojām varēja pārslēgt ātrumus. Tik skaņa nebija nekāda skaistā trāpot pa zobratiem, bet nu ka tik var uz priekšu tikt. Ar laiku ar piešāvos pārslēgties un nebija ne vainas.
Tā nu līkumojot bijām nonākuši atpakaļ pie Tangier un prāmja, kas vedīs atpakaļ uz Eiropu. Muitas procedūru sākām ap 15 pēcpusdienā un pēc visādu papīru zīmogošanas, autoskaneriem, imigrantmeklētājiem un citiem brīnumiem uz prāmja nonācām atkal ap 1 naktī. Kautkā pa tām ilgajām gaidīšanas stundām sirdī bij sakrājies rūgtums un sūrums. Nelaimīgā kārtā kāds no kuģa apkalpes man aizrādīja, lai ātrāk parkoju savu auto. Tad nu nabaga cilvēkam pāri nāca viss mans sūruma izvirdums. Pašam pēctam bij kauns, bet nu ap sirdi vieglāk palikās.
Vēl mazliet pavērojām Spānijas piekrasti un tad dēvāmies Andoras virzienā, kur pa ceļam piestājām pie pavisam jauka kalna - Pedraforca. Šeit nu garām nevarēja braukt un bija jākāp augšā.
Sanāca fantastisks kāpiens. Ja sanāk būt tai apkārtnē, noteikti iesaku uzkāpt.
Izmetām līkumu caur Andoru, bet jāsaka, ka nekas tur baigi saistošs nebija. Varētu vienīgi ziemā braukt slēpot.
Atpakaļ Francijā un tālākais plāns bija nokļūt Parīzē un pēctam Lillē, lai apciemotu draugus. Braucot caur Franciju, ātrumkārbai jau sāka pavisam apnikt braukšana un sāka mest ārā no piektā ātruma, bet esot jau Francjas dienvidrietumos sajūta bija, ka esam jau gandrīz mājās pie garāžas vārtiem.
Jāsaka gan, ka braukšana pa eropas lielceļiem tagad šķita pavisam garlaicīga. Pietrūka Marokas ceļu šarma.
Pēc ciemošanās Parīzē un Lillē vēl iebraucām Wolfsburgā VW muzejā un Berlīnē un tad jau uz Latviju. Waršavā sāka lekt ārā arī no ceturtā ātruma, bet tad jau tiešām bija viss vienalga. Ja vajadzētu varētu aiziet kaut ar kājām uz mājām pēc rezerves kārbas..
Kopā nobraukti - 13631km, nodedzināta gandrīz tonna dīzeļa, tīrā braukšana sanāca tā rupji rēķinot ap 200 stundām.
Izņemot kārbas problēmu, citādāk auto kalpoja bez problēmām.
Saturs 
Latest images 
